Mīti par kodolenerģiju

Pirmās domas, kas nāk prātā, domājot par kodolenerģiju, ir uz Hirosimas un Nagasaki nomestās atombumbas, bet tā ir tikai neliela daļa no stāsta. Ir daudz dzirdēts par incidentiem Černobiļā un Fukušimā, pateicoties plašajam mēdiju atspoguļojumam, tomēr ar kodolenerģijas nozarē slēpjas daudz briesmu, par kuras netiek plaši apspriestas.
2011. gadā, Fukušimas atomelektrostacija cieta no milzīga cunami, kas nodarīja milzīgus postījumus visā Japānā. Diemžēl pats vilnis iezīmēja tikai nelaimju sākumu, jo viens no stacijas reaktoriem, jo, zemestrīces rezultātā, viens no atomstacijas reaktoriem pārkarsa un atmosfērā tika izsviesta tonna radioaktīvā materiāla. Par atomelektrostaciju atbildīgā kompānija – TEPCO apgalvo (par to vairāk varat izlasīt te), ka situācija tiek pilnībā kontrolēta, tomēr tā ir zaudējusi Japānas sabiedrības uzticību, pēc tam, kad atklājās, ka kompānija, 10 mēnešu garumā, neziņoja par radioaktīvu lietus ūdeņu noplūdi no reaktora telpas augsnē. Turklāt avārijas seku likvidācija ir ļoti sarežģīts process, jo izkusušais reaktors joprojām atrodas zem ūdens. Tādēļ, tāpat kā nenormālo radiācijas līmeņu dēļ, ir teju neiespējama.

Runājot par kodolenerģijas negatīvo ietekmi uz mūsu vidi, vairāk uzmanības tiek plaši zināmajiem negadījumiem un ASV kodoltriecieniem Japānai, Otrā pasaules kara beigās, tomēr šie gadījumi, lai arī ļoti postoši, ir atbildīgi tikai par nelielu daļa atmosfērā nonākušās radiācijas. Lai arī atombumba kā ierocis ir pielietots tikai pāris reizes un ar kodolenerģiju saistītie negadījumi atgadās visai reti, ir zināms, ka pasaules lielvalstis ir veikušas vismaz 2000 kodolieroču izmēģinājumu. Pēc uzbrukumiem Hirosimai un Nagasaki, kuros pirmo reizi tika demonstrēta šo ieroču spēks, ASV, PSRS, Lielbritānija un Francija, gadu desmitiem, veica absurdu daudzumu kodolizmēģinājumu, lai izstrādātu vēl postošākas bumbas un pētītu to iedarbību dažādos apstākļos. Vēlāk šai kompānijai pievienojās arī tādas valstis kā Indija, Pakistāna un Ziemeļkoreja, radot otro apbruņošanās vilni. Baisākais ir tas, ka vairums šo testu, tika veikti pirms zinātnieki apzinājās pilnu kodolsprādziena efektu uz vidi. Šīs ignorances dēļ, pirmajos testos, milzīgas radiācijas devas saņēma gan militārpersonas, kas tajos piedalījās, gan, nelaimīgas vēja virziena maiņas dēļ, vietējās apdzīvotās vietas. Beidzoties aukstā kara karstākajam periodam, lielvalstis vienojās par kodolizmēģinājumu ierobežošanu, tostarp – atsakoties detonēt kodolbumbas atmosfērā, tādejādi ievērojami samazinot piesārņojumu.

Pārdzīvojot aukstā kara gadus, kad līdz civilizācijas bojāeja reizēm šķita neizbēgama, mūsdienu pasaule šķiet no kodolkara draudiem droša vieta, tomēr tas ir mīts. Ir taisnība, ka atklāts kodolkarš starp NATO valstīm un Krieviju ir mazticamāks nekā, piemēram, Kubas krīzes laikā, tomēr, pēdējo gadu laikā, ir radies jauns saspīlējums starp abām pusēm. Arī tad, ja pieņemam, ka ASV un Krievija izvairīsies no atklāta kodolkara, kas, protams, abām pusēm būtu neizdevīgs, ir citas kodolvalstis, par kurām nevaram būt tik pārliecināti. Nepārtraukts saspīlējums valda starp Indiju un Pakistānu, abu pušu armijām mēdzot iesaistīties lokālās apšaudēs strīdīgajā Kašmira reģionā. Tomēr vislielākie draudi nāk no neparedzamās Ziemeļkorejas, kura nesen ir piedraudējusi ar savas kodolieroču programmas pilnveidošanu, kā arī nemitīgi strādā pie vidējas un tālas iedarbības ballistiskās raķetes. Šajā valstī valdošā partija turas spēkā tikai ar terora un propagandas palīdzību un, iespējams, ja jutīsies iedzīta stūrī, varētu pielietot kodolieročus pret Dienvidkoreju vai Japānu.

Ar citiem mītiem, kas saistīti ar kodolenerģiju, varat iepazīties šeit.