Sporta sacensības, kas mainījušas vēsturi

Bieži ir dzirdēts par līdzjutēju nemieriem, kas seko nozīmīgiem sporta mačiem. Līdzjutēji mēdz celt jukas kā pēc savu favorītu uzvarām, tā zaudējumiem. Bet mūsdienu sporta nemierus nevar salīdzināt ar tiem, kādus rīkoja mūsu senči tālā vēsturē.

Senās Romas impērijā lielākās kaislības vijās ap zirgu kariešu skriešanās sacīkstēm. Šajā sporta veidā apgrozījās ievērojamas naudas summas, kas tika ieguldītas bukmeikeru likmēs, dārgos sacīkšu zirgos un karietēs, kā arī ievērojamos honorāros sportistiem. Līdzjutēji varēja izvēlēties favorītu starp Zilo vai Balto komandu (forex). Līdzīgi kā tas nereti notiek arī mūsdienās, vienas vai otras komandas atbalstīšana bija kaut daudz vairāk par pārejošām simpātijām vien. Katras komandas atbalstītājus vienoja kopīgas politiskas un kulturālas pārliecības, tāpat kā arī negatīvi stereotipi par pretējās līdzjutēju nometnes biedriem. Šī spriedze starp abu komandu piekritējiem vairākkārt kalpoja kā dzirkstele, kas aizdedza romiešu sabiedrībā uzkrāto netaisnības un atšķirības sajūtu pulvera mucu un izvērtās plašā asinsizliešanā.

Ironiski, ka nozīmīgākais no šiem incidentiem norisinājās 532. gadā, neilgi pēc tam, kad toreizējais Imperators Justinians uzsāka stingru sporta nemieru apkarošanas programmu. Šie centieni noveda pie tā, ka, tā vietā, lai risinātu attiecības savā starpā, abas līdzjutēju nometnes vienojās naidā pret Imperatoru un uzsāka apvērsuma mēģinājumu, pat ievēlot jaunu valdnieku no sava loka. Justinians pavēlēja ielenkt nemierniekus un nogalināt katru līdz pēdējam. Šis apvērsuma mēģinājums ir viena no asiņainākajām dienām Romas vēsturē, jo slaktiņā gāja bojā 30000, vai katrs desmitais Romas iedzīvotājs.

Iespējams, ka pati vēsturiski nozīmīgākā sporta izspēlē norosinājās Lielbritānijā, 1751. gadā, kad neveiksmīgi mesta kriketa bumba trāpīja pa krūtīm princim Frederikam, karaļa Džordža otrā vecākajam dēlam. Troņmantiniekam, mestās bumbiņas trieciens izrādījās nāvējošs. Nākamais rindā uz troni bija prinča tad vēl pavisam jaunais dēls. Pieaugot šis jaunais puisis kļuva par karali Džordžu trešo kuru vēsturē atceras kā Trako Karali Džordžu, kura neprasmīgās valdības laikā Karaliste zaudēja savas Amerikas kolonijas. Visticamākais, ka, ja neveiksmīgā bumbiņa tiktu izmesta mazliet savādāk, Lielbritānija būtu noturējusies pie savām Amerikas kolonijām ilgāk, un atliek tikai spekulēt kā tas būtu mainījis turpmākās vēstures ritējumu.

Pirmajam pasaules karam sākoties, starp abu pušu karavīriem valdīja pārliecība, ka visa padarīšana atrisināsies līdz Ziemassvētkiem. Konfliktā iesaistītie jaunieši steidzīgi iestājās dienestā, uztraucoties, ka pretējā gadījumā tiks palaista garām iespēja kļūt par varoņiem. Pienākot pirmajiem kara Ziemassvētkiem, ilūzijas par kara romantismu un optimisms par tā drīzajām beigām bija zudušas. Mērot dubļainajās tranšejās pavadāmo gadu, vai kritušo biedru skaitā kara gals nebija redzams un abās pusēs valdīja apātisks noskaņojums. Ziemassvētku vakarā, kareivjiem dzirdot no pretinieka ierakumiem nākošas dziesmu skaņas, dienējošo pacietības mērs bija pilns un tika norunāts patvaļīgs pamiers un fondu birža. Pirmajos Ziemassvētkos abas puses tikās, apmainījās ar dāvanām, dziedāja dziesmas un spēlēja futbolu. Nav iespējams precīzi spriest kāds tieši bija šī īslaicīgā pamiera rezultāts. Cik kareivji būtu krituši, ja šajās dienās turpinātos apšaudes? Kāds iespaids tika atstāts uz kareivjiem, redzot savus ienaidniekus tādā pat gaismā kā biedrus? Šis incidents pamatīgi satrauca visu iesaistīto valstu ģenerāļus, kuri turpmāk pieņēma ļoti stingrus mērus, lai nepieļautu tā atkārtošanos.